Gundars Skudriņš, uzņēmējs un Vides risinājumu institūta dibinātājs, pēc inovācijām lūkojas dabā un nebaidās pateikt arī kādu skarbāku vārdu visiem, kuri ar rozā brillēm uz acīm izvēlas neredzēt apkārtējās vides problēmas. Gundara dibinātais Vides risinājumu institūts rada inovatīvus risinājumus kompleksām vides problēmām un domā par to, kā uzlabot dzīves kvalitāti turpmākajām paaudzēm.
Stiprā puse - zinātkāre
Vaicāts, par ko bērnībā vēlējies kļūt, Gundars enerģiski un nešaubīgi atbild: “Par direktoru!” Un tas viņam ir izdevies. Līdztekus vairāku mežsaimniecības un lauksaimniecības uzņēmumu vadīšanai viņš dibinājis arī Vides risinājumu institūtu.
“Mana stiprā puse ir zinātkāre – vēlme saprast, kā pasaule strādā. Ja kaut kas piesaistījis manu interesi, varu to pētīt stundām un dienām ilgi. Novērtēju, ka ap mani ir zinošu cilvēku loks, tādēļ labprāt par savām pārdomām diskutēju ar kolēģiem, kas nāk no dažādām nozarēm – fizikas (arī astrofizikas), ķīmijas, bioloģijas, vides zinātnes. Jo vairāk lasu, pētu un diskutēju, jo vairāk saprotu, cik maz zinu,” atzīst G. Skudriņš.
Uzņēmējs piekritis dalīties savās zināšanās un pieredzē par fizikas izmantošanu ikdienā ar Latvijas skolēniem, kļūstot par AS “Latvenergo” rīkotā fizikas erudīcijas konkursa “FIZMIX Eksperiments” iedvesmotāju. Viņš uzskata, ka galvenie priekšnoteikumi, lai spētu saprast un pielietot fiziku, ir dzīva iztēle un loģiskā domāšana. Fizikas burvība slēpjas tajā, ka tā ir visaptveroša, un, kā Gundars saka, – viss ir fizika! Patiesībā pat ķīmiju savā ziņā var uzskatīt par fizikas atzaru, jo jebkuru ķīmisko procesu pamatā ir elektronu fizika. Un tad, lai visu šo neaptveramo lauku aprakstītu, talkā nāk matemātika.
Katra diena kā fizikas likumu paraugstunda
G.Skudriņam vienmēr ir paticis risināt dažādus izaicinājumus, meklēt veidus, kā lietas izdarīt vienkāršāk un efektīvāk, un izpratne par fiziku tam ļoti palīdz. Viņš stāsta, ka pagrieziena punkts, no kura lielā mērā attīstījusies viņa šī brīža profesionālā darbība, bijis laiks, kad radusies ideja mežu inventarizāciju veikt no lidaparātiem. Lai raksturotu mežu no putna lidojuma, tika izmantoti dažādi sensori, un katra sensora darbība ir fizikas likumu paraugstunda.
Raksturojot savu ikdienu, Gundars norāda, ka neviena viņa darba diena nav tipiska, jo katra ir citāda un neparedzama – mainās gadalaiki, nemitīgi rodas jaunas idejas . Runājot par Vides risinājumu institūtu, ar fiziku vistiešāk saskaras attālās izpētes laboratorija. Tās darbā tiek izmantoti dažādi sensori. Ar šiem sensoriem aprīkots lidaparāts spēj iegūt datus par teritorijas reljefu, derīgajiem izrakteņiem, veģetāciju līdz sugu līmenim, dažāda veida piesārņojumu. Izmantojot termālos sensorus, Vides risinājumu institūts veic dzīvnieku uzskaiti mežā un energoauditu, nosakot siltuma zudumus no ēkām. Tāpat fizikas zināšanas noder, lai saprastu to, kas notiek Vides risinājumu institūta ķīmijas laboratorijā. Piemēram, lai aptvertu, kā darbojas tur esošie analizatori – gāzes hromatogrāfijas masas spektrometrs, šķidrumu hromatogrāfijas masas spektrometrs un citi. Savukārt ar fizikas virzienu vārdā “aerodinamika” labi draudzējas institūta piloti, kuriem ikdienā uzticēts vadīt Vides risinājumu institūta lidaparātus.
Lidmašīnas un droni informācijas iegūšanai
Gundaru Skudriņu dēvē par “uzņēmēju, kuram pieder lidlauks’’, bet reti kurš patiesībā zina, kā tajā mītošie lidaparāti tiek izmantoti. Viens no mērķiem, kam Vides risinājumu institūts pielieto lidaparātus, ir ēku siltuma zudumu audits. Šādi var iegūt termālo informāciju par siltuma zudumiem no ēkām apdzīvotu vietu un pilsētu mērogos. Pakalpojums ir vērtīgs rīks pilsētu pārvaldniekiem un attīstības plānotājiem, jo, skatot datu vizualizācijas, uzreiz ir saprotams, kur jāsiltina. Šie dati kalpo par labu pamatojumu, kādēļ iedzīvotāju kopsapulcē lemt par ēkas renovāciju, jo konkrētās ēkas siltuma zudumus var izteikt bezjēgā iztērētos megadžoulos un, līdz ar to, arī naudas izteiksmē.
Jārod veidi, kā pasauli piesmiet lēnāk
Gundars ir ilgtermiņa domāšanas piekritējs un norāda, ka šobrīd plaši izmantotā fosilā enerģija nevar būt ilgtspējīgas attīstības pamatā. “Pirmkārt, fosilā kurināmā resursi izsīks. Otrkārt, šīs enerģijas izmantošana veicina klimata pārmaiņas – tās ir pavisam reālas un baisas. Neticētājiem iesaku aizbraukt uz Svalbāru! Patiesībā pēdējos gados ekstremāli laikapstākļi kļūst par realitāti tepat Latvijā,” atzīst G. Skudriņš.
Viņš uzskata, ka nākotnes enerģija ir enerģija, kuru ražojot un patērējot mēs pasauli piesmejam lēnāk nekā šobrīd. Ideālā gadījumā šo enerģiju nav jāražo speciāli, bet tā rodas kā blakusprodukts kāda augstas pievienotās vērtības produkta ražošanas laikā.
Gundars neizceļ kādu no atjaunīgās enerģijas avotiem, jo uzskata, ka svarīgāk par pašu avotu ir enerģijas ieguvei izmantotās tehnoloģijas. “Skaidrs, ka avotam ir jābūt pieejamam un bagātīgam. Bet svarīgākais, ka tehnoloģija ir efektīva un ekonomiski pamatota. Domāju, ka ūdeņraža enerģijas attīstība ir cerīga. Ja izdosies atrast labu veidu, kā ražot “zilo ūdeņradi”, kura iegūšanai nav nepieciešami milzīgi elektroenerģijas apjomi, tas varētu būt nākamais pagrieziena punkts enerģētikas attīstībā,” norāda G. Skudriņš.
Par enerģētikas sistēmas izmaiņām jādomā šodien un ātri
Vaicājot par enerģētikas sistēmu pēc 50 gadiem, G. Skudriņš nosaka: “Viens ir skaidrs: mainoties klimatam, mainīsies izaicinājumi. Gada vidējām temperatūrām augot šādā tempā, pavisam iespējams pēc pāris desmitgadēm latvieši attapsies dzīvojot jaukā vīna reģionā.”
Latviju dēvē par salīdzinoši “zaļu” valsti, bet Gundars norāda, ka tas ir koks ar diviem galiem. “No vienas puses – Latvijas vērtība ir augsnes. Vidzemē tās vēl nav noplicinātas tādā līmenī kā citur Eiropā. Tātad varam to uzskatīt par savu konkurētspējas priekšrocību un domāt veidus, kā šajā augsnē audzēt augstas pievienotās vērtības kultūraugus. Piemēram, viens no Vides risinājumu institūta pētniecības virzieniem ir savvaļas ārstniecības un aromātisko augu kultivēšana uz lauka. Savukārt, no otras puses – mēs dzīvojam pie vienas no pasaulē piesārņotākajām jūrām. Mūsu izpratne par bioloģisko daudzveidību un tās nozīmi ir kritiski zema, arī dabas aizstāvju uzskati un metodes brīžiem šķiet pagalam iesūnojušas,” norāda G. Skudriņš.
Viņš arī uzskata, ka Latvijā neprotam samērot savas vajadzības energoresursu patēriņā ar vides aizsardzību, un izceļ, ka vērtīgs temats ir arī par to, cik “zaļā” enerģija patiesībā ir “zaļa”. Katram elektroenerģijas ieguves veidam, arī atjaunīgajam, ir sava ēnas puse. “Tādēļ jāmēģina skatīties uz šīm lietām pēc būtības, balstoties objektīvos datos, nevis emocionālos pieņēmumos vai nopucētos zaļsmaldināšanas (green-washing) saukļos,” atzīst G. Skudriņš.
Enerģijas netrūkst, ja ar to apietas pareizi
Uz jautājumu “Kur ņemt enerģiju, kad tās trūkst?” Gundars atbild: “Vispirms būtu jāsaprot, kādēļ enerģijas trūkst. Vai nav tā, ka enerģijas patiesībā pietiek, tikai apejamies ar to izšķērdīgi? Mūsu veidotajos apdzīvoto vietu termālajos attēlos un arī lielāka mēroga satelītainās redzams, ka siltuma zudumi gan no dzīvojamajām ēkām, gan rūpnieciskajiem objektiem ir iespaidīgi. Kamēr nesapratīsim šo zudumu patiesos apmērus un nesāksim strādāt pie zudumu samazināšanas, enerģijas trūks vienmēr.”
Arī uz cilvēkam nepieciešamo un paša radīto enerģiju var attiecināt fizikas pamatprincipus. Gundara mīļākais fizikas likums ir enerģijas nezūdamības likums. “Lai arī fizikas likums, tas visnotaļ labi darbojas arī dzīvē. Ar kādu enerģiju iesi pie citiem, tādu dabūsi atpakaļ pats. Ne mazāk svarīgi – lai dedzinātu enerģiju strādājot, to vajag radīt, labi atpūšoties,” uzsver G. Skudriņš.